Mīliet un viss būs kārtībā

Mans otrais puika piedzima 32. nedēļā, pavisam negaidīti ar ķeizaru. Bija gana brašs 2170g un 37cm. Pēc operācijas man bērniņu parādīja un uzreiz aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Pie viņa tiku tikai nākamajā dienā, kad varēju kaut nedaudz paiet. Redzot viņu inkubatorā, pieslēgtu pie vadiem un skābekļa, nevarēju valdīt asaras. Mans bērniņš tāds maziņš gulēja uz puncīša ar "brillītēm" uz actiņām, viņam vajadzēja daudz "sauļoties" , lai mazinātos dzelte. 

---

Nesu pieniņu katras 3 stundas un viņu baroja caur zondi. Trešajā dienā jau māsiņas parādīja, kā to darīt un es varēju mazo pabarot pati, samainīt autiņus un samīļot :) Pamazām viss uzlabojās un pēc nedēļas mūs pārveda uz BKUS Gaiļezerā, tur nodzīvojām vēl 2 nedēļas. Gāja visādi... Svars klāt nāca lēni, bija nepieciešams turpināt „sauļoties”. Pamazām  sāku  barot ar pudelīti un mazais sāka pats ēst. Piedāvāju krūti un tā lieta aizgāja, no pudeles atteicās :) Drēbītes visas bija par lielu, bet izaugām.

Mājās braucām tik laimīgi, ka beidzot varam atstāt slimnīcu. Sākumā  bija nedrošības sajūta, jo nebija vairs ne aparātu, ne māsiņu. Bija jāpieraksta cik mazais apēd, kā pieaug svars.

Nesen puikiņam palika 3 gadi, viņš  ir gudrs - ar savu viedokli, prot skaitīt, spēlē futbolu, ļoti labi runā, ir aktīvs un dzīvespriecīgs dauzoņa ar visiem stiķiem un niķiem :) Ticiet saviem steidzīgajiem bērniņiem. Mīliet un viss būs kārtībā :) 

Nav komentāru

Komentēt