Lielākā laime un lepnums saviem vecākiem

Manas dvīnītes piedzima 2012.gada jūlija 32.grūtniecības nedēļā. Tik maziņas, trauslas,sīciņas, ka bija pat bail pieskarties. Svēra 1.470 un 1.210. Piedzimstot ārsti izvairijās runāt par to,kā tālak būs...uz jautājumu dzemdību zālē "Vai viņām viss ir labi?" saņēmu atbildi, ka nekas labs jau nevar būt, jo tik agri piedzimušas...tas iedzina pamatīgā depresijā...meitiņas uzreiz pēc dzimšanas ievietoja inkubatoros, pat lāga nepaguvu viņas apskatīt. 

---

Kad aizgāju pirmo reizi uz intensīvo terapiju un ieraudzīju viņas tik sīciņas, apkārt simtiem vadu- nespēju valdīt asaras....Tā neziņa, kā būs, vai viņas izķepurosies, kādas tam visam būs sekas....man bija simtiem jautājumu uz kuriem neviens nespēja atbildēt...Pati pēc dabas esmu stipra, drosmīga, bet fakts, ka manas dvīnes jau ir piedzimušas, cīnās par savu dzīvību un es pat nevaru būt viņām blakus, mani vai beidza nost. Pirmās divas nedēļas bija ļoti smagas emocionālā ziņā...bet tad, kad jau bijām BKUS un es varēju abas savas Mīlulītes apciemot cik vien bieži vēlos, kaut visu dienu sēdēt blakus un vēl turēt viņas ķengurā, samīļot, deva spēku, ticību, es pat teiktu pārliecību, ka viss būs labi un tā arī bija. 

Protams, gandrīz divus mēnešus pēc dzimšanas nodzīvojām slimnīcā, un vārdos nav izsakāms tas prieks un laime, kad Tev paziņo, viss ir kārtībā, varat braukt mājās. Meitiņām šovasar svinēsim trešo dzimšanas dienu, viņas attīstās tāpat, kā citi bērni, daudzi pat ir teikuši, ka viņas prot daudz vairāk nekā citi laikā dzimuši viņu vecuma bērni :) Mums nav nekādas veselības problēmas, nekādas alerģijas, nekādas citas sekas no tā, ka viņas dzimušas pirms laika. Abas ir smaidīgas, veselīgas, gudras un varen kāras uz nedarbiem. Un, protams, lielākā laime un lepnums saviem vecākiem :)

Nav komentāru

Komentēt