Nedrīkstu baidīties (24. nedēļa)
Mūsu meitiņa pasteidzās piedzimt 2012.gadā - 24-25 nedēļā, viņa svēra 660 gramus. Pirmās 2 nedēļas mums, vecākiem, bija visgrūtākās, jo arvien vajadzēja paturēt prātā to, ka jebkurā brīdī var rasties sarežģījumi un maziņā var neizturēt. Pašās pirmajās dienās es baidījos mīlēt (bet mīlēju) mazo, baidījos,ka man būs sāpīgi, ja meitiņa aizies. Bet apjausma, ka viņai esmu vajadzīga es visa, atvēra manu sirdi, lai notiktu,kas notikdams, jo es esmu viņai vajadzīga, esmu stipra un nedrīkstu baidīties par sevi.
Es gribēju dzīvot
Es vēlējos pasteigties... un piedzimu nepilnos 7 mēnešos, biju 1.200g smaga, maza, trausla, neelpojoša un pieslēgta monitoriem... Vēl apkārt valdošā demokrātija ar uzskatu, ka esmu par mazu, lai dzīvotu, par mazu, lai pie manis atrastos mamma... Mediķi nedeva lielas cerības, apgalvoja, ka būšu invalīde, bet, redz, Dieviņam laikam bija citi plāni.... Vairāk kā divus mēnešus nogulēju savās pirmajās mājās Vienības gatvē, cīnījos es un cīnījās mediķi, saķēru visu, kas trāpījās ceļā, bet cīņu uzvarējām.. :)
Lielākā laime un lepnums saviem vecākiem (32.nedēļa)
Manas dvīnītes piedzima 2012.gada jūlija 32.grūtniecības nedēļā. Tik maziņas, trauslas,sīciņas, ka bija pat bail pieskarties. Svēra 1.470 un 1.210. Piedzimstot ārsti izvairijās runāt par to,kā tālak būs...uz jautājumu dzemdību zālē "Vai viņām viss ir labi?" saņēmu atbildi, ka nekas labs jau nevar būt, jo tik agri piedzimušas...tas iedzina pamatīgā depresijā...meitiņas uzreiz pēc dzimšanas ievietoja inkubatoros, pat lāga nepaguvu viņas apskatīt.
Mēs to varam (35.nedēļa)
Vēlos dalīties arī ar savu pieredzi, kad mans puikiņš piedzima 35./36. grūtniecības nedēļā. Atceros visu it kā tas būtu bijis vakar, tas bija grūti... Aizbraucu uz slimnīcu ar nelielām velkošām sāpēm vēdera apakšdaļā . Ārsts mani izmeklēja un atceros tik bļāvienu no ārsta puses "ātri gatavojiet ķeizara zāli". Biju apjukusi, nesapratu, kas notiek. Nepagāja ilgs laiks, kad mans mazulis bija klāt- puika 2.500 kg un 49 cm, māsiņa mazuli uzreiz aizveda prom, vēlāk uzzināju, ka mazulis ir intensīvajā terapijā, bet pie viņa tiku tikai no rīta, kad varēju atsākt staigāt.
Mīliet un viss būs kārtībā (32.nedēļa)
Mans otrais puika piedzima 32. nedēļā, pavisam negaidīti ar ķeizaru. Bija gana brašs 2170g un 37cm. Pēc operācijas man bērniņu parādīja un uzreiz aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu. Pie viņa tiku tikai nākamajā dienā, kad varēju kaut nedaudz paiet. Redzot viņu inkubatorā, pieslēgtu pie vadiem un skābekļa, nevarēju valdīt asaras. Mans bērniņš tāds maziņš gulēja uz puncīša ar "brillītēm" uz actiņām, viņam vajadzēja daudz "sauļoties" , lai mazinātos dzelte.
Izturību, pacietību, spēku vecākiem (28.nedēļa)
2014. gada 23. janvārī 28. grūtniecības nedēļā no rīta pasaulē nāca abi mani dēliņi ar svaru 1220g un garumu 34cm un otrs 1036g un augums 37cm. Divas dienas jau biju pavadījusi Dzemdību namā uz saglabāšanu gultas režīmā, bet tas nelīdzēja, viens no dvīnīšiem bija izlēmis piedzimt agrāk un brālītis neatpalika. Puiši piedzima zilgani un pīkstēja kā pelītes, viņus dzemdību zālē ātri apskatīja un aiznesa uz intensīvo nodaļu, pēc desmit dienām mūs pārveda uz Vienības gatvi, tur pavadījām 2 mēnešus.
Man vajadzēja būt stiprai (31.nedēļa)
Mans vecākais dēliņš piedzima 2013. gada 31.jūlijā 31. nedēļā, 2100gr smags un 44cm garš! Nonācu Stradiņos ar tekošiem ūdeņiem 29. nedēļā, pārbaudīja sirds toņus, uzrādīja, ka viss kārtībā, mazais nākt pasaulē vēl negatavojās. Aizejot uz USG, pateica ka mazajam augļūdeņi ražojas, noteica, lai daudz dzeru, jo tecēju visu laiku! Ārste noteica, ka jāpaliek slimnīcā un jāgaida, kamēr process pats sāksies vai 31. nedēļā dzemdības tiks stimulētas.
Mēs ar to tiksim galā
Es gāju pa slimnīcas koku aleju , griezās galva un likās, ka no bezspēka es nokritīšu. Tas ir beidzies, mazais cigoriņš ir piedzimis. Jā, sver nedaudz vairāk kā cukura paciņa, bet pats elpo un es zinu viss būs kārtībā. Galvenais mana meitiņa ir dzīva un mazais puišuks ir piedzimis.
Māmiņ, es tevi ļoti, ļoti mīlu.
Mana meitiņa piedzima 28 grūtniecības nedēļā un svēra 1130 gramus un bija 39 cm gara. Pēc 2 nedēļām no Vidzemes slimnīcas pārveda uz Rīgas bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Pēc mēneša mēs jau tikām mājās, jo bijām priekšzīmīgas pacientes un darījām visu, ko ārsti ieteica. Mums bija problēmas ar svara pieaugumu, tik pa 100 gramiem mēnesī līdz pat 2 gadiem. Meitiņa arī nerunāja un nebubināja kā citi bērni tajā vecumā, bija sajūta, ka viņa klausās un uzsūc visu informāciju klusējot.
Dieviņam ir savs plāns
Tas notika tālajā 1975.gadā, biju mammas otrais bezgalīgi gaidītais bērniņš, mammai tajā laikā bija 43 gadi un tas skaitījās neprāts. Jau pirmajās nedēļās mammai sākās asiņošana un viņa uz visu atlikušo laiku tika slimnīcā pilnīgā gultas režīmā. Mamma stāstija, ka nav varējusi pat adīt, jo uzreiz asiņojusi. Tā nu pretojoties ārstu ieteikumiem veikt abortu, mamma izturēja nepilnus 7 mēnešus un tad tas notika.
Viņi ir Dieva dāvanas
Viss aizsākās 2013. gada janvārī, kad mazam brīnumiņam apstājās sirsniņa vēl esot mammas puncī… Ar neticību, nedrošību un smaguma sajūtu sirdī pēc gada saņēmāmies vēl vienam bērniņam. Par grūtniecību bijām sajūsmā, bet bailes nepameta par to, kā būs, kas būs… 11. nedēļā ar spēcīgu asiņošanu nokļuvu slimnīcā, smagi, bet sirsniņa pukstēja. Nedēļu nogulējusi gultas režīmā, tiku mājas, bet bija jāievēro miers- kā gan iespējams saglabāt mieru, ja nesaproti, kas notiek?!?
UN Lūdziet!
Naktī sāpes vēderā pieņēmās spēkā un uz rīta pusi pat joga nepalīdzēja. Izsaucām ātros, tikmēr sākās vemšana un caureja, nodomāju, ka esmu saindējusies. Jutu neciešamas sāpes vēdera apakšdaļā un muguras daļā. Ierodoties dzemdību nodaļā, nevarēju noticēt, ka ir sākušās dzemdības, jo bērniņam bija jādzimst tikai janvārī. Es visu laiku raudāju, nevarēju rimties.
Neielaidiet sliktās domas sevī
Meitiņu ļoti plānojām un gaidījām . Lai justos drošāk, izvēlējos apmeklēt privātprakses ginekologu. Tā kā mūsu ģimenē jau ir divi dvīņupuikas, tad grūtniecība man nebija sveša lieta. Lai cik tas dīvaini neskanētu, man ļoti patika būt stāvoklī gan pirmajā reizē ar puikām, gan ar meitiņu. Jau pašā sākumā ginekoloģe brīdināja, ka placenta ir zemu un jāuzmanās no asiņošanas.
Runājiet ar saviem bērniņiem
Vēlos dalīties savā stāstā par dvīņu meitiņu nākšanu pasaulē un ceļu līdz vešanai mājās. Saņēmu analīžu rezultātus un sapratu, ka jādodas uz slimnīcu, bija sākusies preeklampsija. Vecmāte, kura uzņēma Stradiņos, teica vīram, lai ved šurp somu, jo ar tādām analīzēm var gadīties visādi. Dažas dienas nodzīvoju slimnīcā, biju saņēmusi steroīdu potes, lai bērniņiem plaušas attīstītos.
Vienmēr ticiet labajam
Man bija preeklampsija, un augstā spiediena dēļ bērniņš vēderā pārstāja augt. Ārsti pieņēma lēmumu steidzami veikt ķeizargriezienu un mans dēls piedzima 31. nedēļā, 1,330 kg smags un 42 cm garš. Dzemdību namā reanimācijas dakteri, bērnu inkubējot, un izmisīgi cīnoties par to, lai viņa plaušas atvērtos, tās papildus traumēja. Taču bērniņš sāka elpot un plaušas atvērās. Vēlāk, pārvedot uz BKUS, konstatēja, ka plaušām tomēr ir nepieciešama operācija. Un manu 10 dienas veco bērniņu, kurš tolaik svēra 1,400 kg, aizveda uz operāciju zāli…
Meita svēra 820 gramus
Betijai ir trīs ar pusi gadi, viņa iet bērnudārzā un grupiņā ir viena no mazākajiem bērniem, taču meitene ir tikpat gudra un galvenais – vesela. “Meita piedzima 26.grūtniecības nedēļā, svēra 820 gramus un bija 34 centimetrus gara. Atceros, Stradiņos man teica, ka jāiet uz dzemdību zāli, bet es atbildēju, ka neesmu atnākusi dzemdēt, tikai uz pārbaudi. Man ļoti palīdzēja priekšlaikus dzimušu bērnu fotoattēli gan Stradiņa slimnīcā, gan bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Meklēju līdzības ar savu bērniņu un iedvesmojos, jo attēlos redzami tikko dzimuši mazuļi un pēc tam, kad paaugušies un jau staigā paši,” stāsta Agate.
Svarīgs ir visas ģimenes atbalsts
“Tas bija tik sen – pirms 17 gadiem. Daudzas lietas jau piemirsušās, bet pārdzīvotā dēļ meita ir vienīgais bērns. Lai gan rezultāts ir ļoti pozitīvs, visu laiku nepameta piesardzība – ja nu tas vēlreiz atkārtojas?” atzīst Ilze. Elizabete piedzima 24.-25. grūtniecības nedēļā ar ķeizargriezienu un svēra 925 gramus. “Pat cukura paciņa nebija,” saka Ilze “tāpēc esmu pateicīga dakterei, kura darīja visu, lai glābtu mūsu bērnu un pieņēma lēmumu veikt ķeizargriezienu. Pēc meitas piedzimšanas sākās mūsu ļoti neparastā dzīve.”
Dēli ir pirmie dvīņi dzimtā
Dvīņu puikām Edvardam un Robertam ir gads un divi mēneši. Kā saka Ieva, puikas ir pirmie dvīņi dzimtā. “Vienīgā sakritība ir tā, ka abi ar vīru pēc horoskopa esam Dvīņi,” viņa smej un piebilst, ka bijis liels pārsteigums, uzzinot, ka puncī mājvietu raduši divi bērniņi.
Neviens no malas nevar pateikt, ka mazais dzimis 24.nedēļā
Sveicināti. Vēlos padalīties arī ar savu pieredzi. Mūsu dēliņš piedzima 24. grūtniecības nedēļā, svēra vien 775g un bija 30 cm garš- tāda miniatūras lellīte. Viss sākās 2 dienas pirms dēliņš piedzima. Parādījās smērējumi, bez nekādām sāpēm vai citām izmaiņām, drošības labad devos uz Dzemdību namu, lai veiktu USG, ārsts noteica nekas labs nav, jo ir dzemdes atvērums 3,5cm un ir jāpaliek uz saglabāšanu.
Ticiet saviem mazajiem - viņi grib dzīvot!
Ir pagājuši nedaudz vairāk kā 3 mēneši kopš brīža, kad mana dzīve uzņēma jaunus apgriezienus un brīža, kad es tik ļoti biju pateicīga, ka ir šāda vieta, kur palasīt pieredzes stāstus, kas iedvesmo un palīdz nezaudēt cerību. Mammas, tēti! Dalieties savā pieredzē, jo citiem tas var būt pēdējais cerības salmiņš un iedvesmot ticēt! Mūsu Emīls piedzima 35.gr.nedēļā (sāka tecēt ūdeņi un kontrakcijas tā arī nesākās, tāpēc bija akūtais ķeizars).