VIENMĒR TICIET LABAJAM

Viss noritēja veiksmīgi un pēc operācijas bērniņš ātri atlaba. Kopā BKUS mēs pavadījām 1 mēnesi un 1 nedēļu. Mūs izrakstīja, kad dēls svēra 2 kg, un iemācījās pats ēst, bez zondes. Es pati to laiku atceros kā murgā. Visu notikušo vēroju kā no malas, vainoju sevi, neatbildēju ne uz vienu zvanu, vienkārši "izkritu no šīs dzīves". Es nespēju saprast, ka tas notiek ar mani, ka tā esmu es, kas no 8 rītā līdz 10 vakarā sēž pie inkubatora. Ka tas ir mans nabaga mazais kunkulītis, pieslēgts pie vadiem un šīm kosmiskajām iekārtām, mans mazulītis, kas katru minūti cīnās par iespēju ieraudzīt sauli, staigāt zem šīm zilajām debesīm, un vienkārši dzīvot savu dzīvi.

Es nevarēju saprast, kāpēc tas, kas citam tiek dots, kā pats par sevi saprotams, manam bērnam ir jāizcīna caur tādām sāpēm, kāpēc viņam ir tāds liktenis. Tas ir šausmīgi smags laiks, kurš ir vienkārši jāizdzīvo. Es sevi mierināju, ka viss pāriet, un ar katru stundu mans dēliņš kļūst lielāks un  viņš šo laiku neatcerēsies. Tik daudz es vēl nekad nebiju lūgusies. Un laikam tiku sadzirdēta. Mēs izdzīvojām. Manam dēlam tagad ir 2 gadi un 2 mēneši. Viņš redz, dzird, staigā, skrien, runā un visu saprot, iet dārziņā un ir labākais dziedātājs grupiņā! Vai es to varēju iedomāties, kad viņam operēja plaušas un es sēdēju ar lūgšanu grāmatu vecāku uzgaidāmajā telpā? Nē. Bet Dievs ir! Un bērns dzīvo un ir vesels! Vienmēr ticiet labajam un nekad neklausieties sliktās prognozēs!