Kamilla un mamma Darja

Mana grūtniecība bija ļoti vēlama un ilgi gaidīta!

18.09.2021 kad ieraudzīju savas II svītriņas es nezināju kur likties no emocijām un no prieka! Pirmais kam es pateicu bija protams mans vīrs! Mēs ilgi klusējam stāvot apskavušies! Un sapratām, ka ir sākusies jauna dzīve.

Grūtniecība noritēja smagi. Līdz 5 mēnesim mani mocīja šausmīga toksikoze, kuru izdevās pārtraukt tikai ar magnezijas sistēmām. Kopš 3. grūtniecības mēneša es nevarēju strādāt kaut vai ļoti gribēju. Jo ir bijis tonuss, vēdera lejasdaļu vilka tiklīdz palielinājas slodze.

7.01.2022 uzzinājām ar vīru, ka mums būs meitiņa. Kaut vai viss lika domāt uz to, ka būs dēliņš.

16.02.2022 biju saslimusi ar Covidu. Slimība noritēja salīdzinoši viegli bet 19.02.2022 man bija parādījušas jocīgas sāpes vēderā. Tādas durstošas. Nedomājot es protams par to paziņoju savam ginekologam. Viņš pateica, ka nav ko uztraukties, šādi bērniņš mani spārda. Bet iekšēji es jūtu, ka tā nav taisnība un iemesls ir pavisam cits.

Uzreiz pēc mans mājas režīms bija beidzies es devos uz USG uz Stradiņiem. Tiku pie superīgas dakteres, kura apstiprināja to, ka manas aizdomas bija patiesas. Uz brīdi kad taisīja usg man bija 26w. Bērniņš attīstījās uz 25w. Daktere man nozīmēja divas sonografijas nakošajā nedēļa un pēc vēl 2 aiznākošnedeļ lai vērot dinamiku.

Meitiņa prakstiski nepaaugas, ūdeņi ar katru nedēļu palika mazāk un mazāk. Nedēļu pirms dzemdībām es vērsos Stradiņu slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Braucot pie stūres man sākušas šausmīgas sāpes vēderā, kuras atkārtojas ik pēc 3-5 sekundēm. Mani atstāja novērošanā. Paldies Dievam! Es jūtos drošībā jo zināju, ka bērniņu vēro katru dienu.

16.03.2022 bija pēdējā USG, kurā daktere secināja, ka ir jāglābj bērniņš. Tanī diena man bija tieši 30w. Bērniņš attīstījās uz 27w. Ūdeņi bija daudz zem normas. Mani atveda uz palātu un saka ierosināt dzemdības.

17.03.2022 20.08 piedzima mūsu mazulīte Kamilla. 1310g 41cm (30w+1d).

Man iedeva tikai sabučot bērnu. Redzēju tikai kā ar viņu ņemās 2 neonatologi, ielika vinu inkubatorā un aizveda uz ITN. Tājā brīdi es biju kā migla. Un lūdzu Dieviņam lai tik mana meita izdzīvo. Mani mocīja neziņa par to vai Kamillu izglābs, vai viņa cīnīsies un spēs turēties. Katru dienu, katras 3h es gāju uz ITN un baidījos, ka ārsti pateiks man, ka viss un jūsu mazulis padevās. Bet es ticēju, es katru reizi runāju ar viņu, stāstiju, ka mūs gaida ilga, krāsaina un emociju pilna dzīve.

Pēc pārvešanas uz BKUS, bija sācies ilgs Rehabilitacijas periods. 1,5 mēnešu garumā. Bija izraudatas miljons asaru, iztērēta milzīga čupa ar nerviem. Man līkas, ka laiks ir apstājies. Es negribēju lai ir tā. Es nesapratu kāpēc tieši es un mans bērns pārdzīvo to visu. Negulētas naktis, 4 sienas, bērna mocība.. tā elle ļoti mani nomocīja. Es gribēju paņemt bērnu un skriet prom. Jo es neredzēju galu.

Mums bija problēmas ar svara uzņemšanu, bija stipra atgrūšana kuras dēļ mēs nevarējām ilgi sasniegt 2kg. Šobrīd mēs esam jau lieli, ēdam kā visi lieli bērni, runājam, rādam raksturu, prakstiski nekā neatšķiraties no vienaudžiem. Es skatos bildes no slimnīcas un neticu, ka kādreiz bijam tik maziņi.

Es turējos un darīju visu tikai sava bērna dēļ! Es zināju, ka viņa paaugsies un paliks vieglāk. Tas ir tikai laika jautājums. Pēc dzemdībām es ilgi mēģināju savākt visas domas vienā un saprast kā man rīkoties un dzīvot tālāk.

Nebaidieties izteikt savas domas, nebaidīties dalīties ar savam emocijām, nebaidieties raudāt, nebaidieties lūgt palīdzību! Mēs visi esam cilvēki un visi mēdzam izdegt.

Ļoti lielu lomu spēle atbalsts no ģimenes/draugiem un pat no svešiem cilvēkiem! Man tas deva spēku un motivāciju! Daba, svaigs gaiss, vanna, pastaigas.. esmu sākusi novērtēt to tikai pēc bērniņa piedzimšanas.

No sevis varu piebilst, ka ir daudz vieglāk, kad mazulim ir izveidots režīms! Lai atgūt spēkus, mēģiniet atslābt laikā kad bērniņš guļ. Neaizmirstiet par sevi!

Katra māmiņa kura iziet cauri priekšlaikus dzemdībām ir supervarone!