MĀRTIŅŠ UN MADARA

36. nedēļa

2140g un 2690g

Mums ģimenē ir divi bērniņi, abi piedzima mazliet pirms laika. Madariņa piedzima 36 nedēļā, ar svaru 2140g, vēlā vakara stundā 2016.gada 6.februārī. Mārtiņš piedzima arī 36 nedēļā, ar svaru 2690g, 2019.gada 10.septembrī.

Abu bērniņu piedzimšanas stāsts ir ļoti identisks. Abi mūsu bērniņi bija izdomājuši, ka 36 nedēļas ir pietiekoši ilgi nosēdēts mammas omulīgajā puncī un ir pienācis laiks paskatīties, kas tad notiek tur ārpusē! Madariņa gan tā lēni un nedroši, izdomāja vakarā, ka varētu uz mammu paskatīties, tad pa nakti pārdomāja, bet tad no rīta atkal sadūšojās, tomēr ļoti gribējās mammu satikt un vakarā nāca pasaulē! Mārtiņš gan drosmīgs puika, mammu ilgi nemocīja! No rīta ap plkst. 9 nogāja ūdeņi un ap plkst. 14 dienā mēs jau satikāmies un mīļojāmies!

Abus bērniņus uzreiz pēc piedzimšanas ietina sedziņās un aiznesa uz Perinatālās aprūpes centru!(PAC). Esmu ļoti priecīga, ka bērniņi dzima tieši Jēkabpils slimnīcā un mūsu slimnīcā ir tāda nodaļa tikai pāris stāvus zemāk zem dzemdību nodaļas. Pirmo reizi nonākot PAC nodaļā ir ļoti bailes. Bailes no neziņas. Pirmajā dienā es biju ļoti nobijusies, nebija kam pajautāt, medmāsiņas neko nestāsta, jo nav tiesīgas… pilnīga neziņa! Izgāju no nodaļas ar asarām…

Otrajā dienā strādāja jau saprotošāka personāla maiņa. Pieejot pie inkubatoriņa, sāka birt asaras…piegāja medmāsiņa un saka: ”Ko tu dari? Bērns visu jūt! Saņemies!“ Paskaidroja, kur es varu satikt ārstējošo ārstu. Pastāstīja par to, ko mans bērniņš dara inkubatorā un kāpēc tika ievietots. Vienu vārdu sakot izrunājāmies, paskaidroja un mani nomierināja, pat atļāva  likt iekšā rokas inkubatorā, pieskarties pie Madariņas, nomainīt pamperu un pat pabarot! Tās sajūtas nevar aprakstīt vēstulē… Es gāju pie Madariņa ciemos! Jā! Gāju ciemos pie sava bērniņa. Katru dienu ik pēc trīs stundām no dzemdību nodaļas gāju ciemos pie meitiņas ar savām trīs pilēm piena uz PAC nodaļu! Ceturtajā dienā mani izrakstīja no dzemdību nodaļas un noveda uz PAC nodaļu! Sēžu palātā viena pati un nezinu kas tagad būs! Un uz vakara pusi man iestūma palātā inkubatoriņu ar visu manu mazulīti! Teica mamma tagad pati par tevi rūpēsies cukura paciņa! Ak dievs… cik liels bija mans prieks! Es sēdēju pie inkubatora visu nakti un acis nevarēju atraut no savas mazulītes! Mēs beidzot bijām kopā! Nu vēl ne pavisam, bet vismaz vienā palātā! Un tikai tad palika vieglāk, vieglāk jo esam kopā. Madariņu  medmāsiņas iesauca par cukura paciņu! Tā arī mēs viņu turpinām saukt par cukuriņu, saldumiņu.

Jā jau mājās gribējās! Bet daktere teica līdz mājām mums vēl tāls ceļš jānoiet! Pagāja vairāk kā nedēļa līdz es varēju paņemt rokās savu mazulīti, saģērbt, samīļot! Pagāja vēl nedēļa…. Atslēdza arī no vadiņiem visiem! Vēl vieglāk palika! Jutu ka tuvojamies mājup ceļam… vēl pēdējās analīzes un pēdējā svēršanās… ak ne šodien, labi gaidām rītdienu….kaut kad jau tā diena pienāks…. Un jā! Mēs beidzot sagaidījām daudz maz labas analīzes un svara pieaugumu! Un mēs tikām mājās! Mājās jau atkal tētis sēdēja un mīļoja un acis nevarēja atraut! Līdz pat gada vecumam, katru mēnesi mēs braucām atrādīties pie tās pašas ārstes kura bija mums PAC  nodaļā uz izmeklējumiem un attīstību novērot! Tā nu meitiņai tagad ir pieci gadi un ir pilnībā vesela!  Vajag tikai cerēt un domāt to labāko!  Un pats galvenais padoms ko man teica: Saņemies! Bērns visu jūt!  


Pagāja ilgs laiks kamēr mēs saņēmāmies otram bērnam!  Ļoti negribējās tik ilgu mājupceļu! Gribējās kā citiem! Piedzima bērniņš uzreiz kopā uz palātu un kopā pēc 2 līdz 3 dienām mājās! Bija dakteri kas teica  kad tā arī būs! Ka neatkārtosies un otrā grūtniecība būs kā medus maize… viss būs labi un bērniņš piedzims kā tam būtu jābūt parasti!  Pirmais bērniņš tikai pasteidzās…

Tad nu saņēmāmies! Bet atkal kaut kas aizgāja mazliet savādāk! Atkal analīzes katru mēnesi, daudz jautājumu kā dzima Madariņa un kāpēc tā… uzreiz ierakstīja riska grupā! Šoreiz slimnīcā mūs neievietoja solījos mājās uzvesties kā slimnīcā un sevi sargāt! Gāju tikai uz sistēmām! Bet… arī Mārtiņš zināja ka viņu ļoti gaida! Gaida tētis gaida mamma gaida arī māsa Madara! Un nav ko likt ilgi gaidīt! Atkal 36 nedēļa un man nogāja ūdeņi! Kā Madariņa par mani smējās:” mammu uz podiņa taču jāiet čurāt “saka viņa. Zvanu tētim mūsu lai brauc mums pakaļ! Nesteidzīgi pārģērbos, palīdzēju maitai sataisīties un vīrs ieradās! Saka visu darbā pametis un aizskrējis nevienam neko nepaskaidrojot! Devāmies uz slimnīcu! Šoreiz pat neapspriedām uz kuru, jo zinājām tikai Jēkabpils slimnīcu, jo varbūtība pastāvēja ka vajadzēs īpašu aprūpi! Mārtiņš ilgi mammu nemocīja no rīta nogāja ūdeņi uz plkst. 14 mēs jau mīļojāmies! Vēl līdz šim atceros stāv daktere man blakus un prasa kas ar pirmo bērniņu, nevarot saprast nest uz PAC nodaļu Mārtiņu vai nē… Svars tomēr maziņš un skaitās pirms laika dzimis! Drošības pēc vienojāmies ka nonesīs pavēros inkubatoriņā! Pēc trīs stundām es nogāju jau lejā uz PAC nodaļu pajautāt kā manam puikiņam iet! Šoreiz jau bija vieglāk! Jau bija pieredze gan ar PAC nodaļu gan inkubatoriņu! Atkal gāju ciemos pie bērniņa ik pēc 3 stundām ar savu pieniņu! Ar Mārtiņu bija vieglāk… Vairāku iemeslu dēļ! Pirmām kārtām es nebiju vairs tik nedroša kā ar pirmo bērniņu pie inkubatora! Un iespējams to Mārtiņš patiešām juta ka mamma ir droša, viss būs labi! Es ātri tiku uz PAC nodaļu! Ātri Mārtiņu atļāva izņemt no inkubatora , saģērbt un likt gultiņā! Jā sistēmas un sauļošanās mums palika bet to milzīgo biedu-inkubatoru aizvedas prom! Kopumā ar Mārtiņu slimnīcā mēs bijā ilgāk kā ar Madariņu, bet laiks pagāja ātrāk, drošāk! Varēju ņemt sev blakus un mīļot un tētis gāja ciemos pie mums! Grūti bija tikai tas ka meitiņu nelaida pie brāļa! Meitiņai bija grūti! Viņa pat teica atstāj brāli slimnīcā pēc tam paņemsim! Raudam abas video čatā kā gribas kopā būt!  Bet arī to mēs izturējām uz beidzot pēc mēneša satikāmies! Visi kopā! Tētis mamma māsa un brālis!

Pēc mēneša mēs atkal ar Mārtiņu nonācām slimnīcā! Nonācām uz operāciju galda! Mums sagrieza puncīti un tad sašuva. Uz diviem gadiem teica vēl būs jāoperē!

Stāsts šoreiz nav par diagnozēm, mēs visam tikām pāri! Diagnozes ir tikai mūsu galvā! Nevis bērna galvā! Nevajag bērnam stāstīt ka tu esi savādāks un viņš nebūs! Vajag cīnīties un darīt. Galvenais būt stipriem kopā! Visu pārvarēt! Mums tagad ir divi bērniņi! Abi pirms laika dzimuši, inkubatoriņā izperēti un tagad pilnīgi veseli un dzīvespriecīgi! Viņi ir mūsu lielākā laime