RIČARDS

32. nedēļa

1500g

42cm

Ričarda dzimšanas diena bija liels pārsteigums un šoks visai ģimenei. Atceros brīdi, kad tikko aizejot dekrēta, devos ikmēneša vizītē pie dakteres un tur saņēmu ziņu- Jums jāgatavojas dēliņa piedzimšanai, jo mazajam puncī vairs nav labi. Lielā šokā un satraukumā zvanīju vīram, lai dotos kopīgi uz Rīgas dzemdību namu. Milzīgs paldies RDZN ārstiem, kas mani pilnīgā šokā, raudošu un drebošu spēja nomierināt un pat sasmīdināt uzņemšanā.

Tā nu nepilnu 20 minūšu laikā mani nogādāja operaciju zālē, un ar ķeizara palīdzību, 2020. gada 15. janvārī nāca pasaulē Ričards- 1.500 kg smags un 42 cm garšs. Tā bija mana 32. grūtniecības nedēļa, nebija gatava ne dzemdību soma, ne mazuļa pirmais pūriņš. Ar vīru un vecāko dēlu Maiklu (7 gadi) nepaspējām vienoties par dēliņa vārdu. Tas radās operāciju zālē, kad daktere turot rokās mazo cālīti jautāja: “Nu māmiņ kāds dēlinam vārdiņš?” , nedomājot teicu : “ Ričards”.

No šī brīža sakās daudzu jautājumu, neziņas un Ričarda izdzīvošanas stāsts.
Operācija arī man nebija viegla. Līdz ar to, pēc Ričarda piedzimšanas, lielāko dienas daļu pavadīju pēcoperācijas zālē, gaidot brīdi, kad ārsti ļaus satikt manu cālīti. Pa to laiku mans supervaronis Vīrs bija sagādajis visu nepieciešamo gan man, gan mazajam un bija apciemot Ričardu. Kad beidzot mani aizveda uz palātu mani jau tur sagaidija vīrs ar neziņas un šoka pilnām acīm. Jā, tas noteikti nebija stāsts kur tevi sagaida ar puķēm, baloniem un sveic ar dēliņa piedzimšanu. Arī pirmā tikšanās ar mazo cālīti bija pavisam citu emociju un baiļu pilna. Redzot mazo pie visiem tiem aparātiem un trubām, tik mazu un neaizsargātu, es nespēju neraudāt. Atceros, ka pie mums pienāca RDZN intensīvas nodaļas ārste un stāstīja, ka tagad tikai atliek gaidīt, jo neko nevar paredzēt.

Pirmās 10 dienas pavadījām RDZN intensīvajā nodaļā. Ik pec 3h atslaucot katru pilīti piena un nesot pa mililitram mazajam spēkam. Trešajā dienā jau varēju viņu paturet klēpī ķengurā, pieslēgtu pie dažādām trubām un vadiem- tik mazu un neaizsargātu cilvēciņu. Daudz raudāju dzemdību nama gaiteņos un palātā, bet ne pie Ričarda. Tur bija jabūt stiprai un mierīgai, lai mazais zin, ka mamma vienmēr būs blakus.

Pēc tam mēs devāmies pieņemties spēkā un svarā uz BKUS 2. posmu, dzīvojot neonatoloģijas nodaļā, kur vareju būt viņam blakus 24/7. Te mēs pavadījām mēnesi. Ikdienu es lūdzos visiem svētajiem, lai sargā un dod spēkus manam mazulim,būt stipram un veselam. Psiholoģiski grūts posms, jo bija jāiet cauri gan kritumiem, gan maziem pacēlumiem, kas stiprināja manu ticību, ka viss būs labi.

Šajā laikā es pārliecinājos, ka Ričards ir ĻOTI stiprs mazulis un viņš lika būt stiprai arī man. Brīžos, kad mazais neelpoja, palika zils skrēja palīgā māsiņas un palīdzeja mazajam atelpoties. Man, kā mammai, tad apstājās laiks un spēja loģiski domāt, bet viņš vienmēr izķepurojās. Dienu no dienas mēs dzīvojām divatā četrās sienās, negulētām naktīm un dienām, saraujoties sirdij pie katra aparātu pīkstiena.

Milzīgs paldies māsiņām un dakterēm par darbu, ko viņas dara, tas ir kaut kas fantastisks, ko viņas ik dienu  paveic, atbalstot mūs mammas un ārstējot mazos ķiparus.

Mēneša laikā Ričards bija pieņēmies svarā virs 2kg, iemācījies ēst pats (pēdējā nedēļā, jo līdz tam es baroju viņu caur zondi), iemācījās pats stabili elpot un regulēt savu ķermeņa temperatūru, un mēs beidzot devāmies mājās.

15. novembrī svinēsim Ričarda 10 (8mēn koriģētais vecums) mēnešu jubileju. Viņš augumā un svarā jau ir apsteidzis savus vienaudžus un ir VESELS, LAIMĪGS mazulis, kas priecē un stiprina mammas ticību jau no paša sākuma: “Mums viss būs labi. Tu esi stiprs kā lācis un spītīgs kā āzis, tas Tev,dēliņ, liks tiekties tikai uz priekšu”.
Māmiņas, ticiet saviem mazuļiem, jo viņi ir STIPRI un STIPRINA arī mūs!

Man nav Ričarda pirmo divu dzīves nedēļu bildes, jo nevēlējos atcerēties viņu tadu-pie daudziem aparātiem.

(Iesūtīts 2020.g.)