RUNĀJIET AR BĒRNIŅIEM

Vēlos dalīties savā stāstā par dvīņu meitiņu nākšanu pasaulē un ceļu līdz vešanai mājās. Saņēmu analīžu rezultātus un sapratu, ka jādodas uz slimnīcu, bija sākusies preeklampsija. Vecmāte, kura uzņēma Stradiņos, teica vīram, lai ved šurp somu, jo ar tādām analīzēm var gadīties visādi. Dažas dienas nodzīvoju slimnīcā, biju saņēmusi steroīdu potes, lai bērniņiem plaušas attīstītos.

Jutos labāk, cerēju, ka tikšu mājās, bet vakarā sākās asiņošana, placenta atdalījās. Uzreiz zvanīju vīram, lai brauc pie manis, jo zināju, ka manas meitiņas dzims šonakt, 33. nedēļā, 2015. gada 12. oktobrī. Pirmā meitiņa piedzima 1,720 kg un 44 cm gara. Viņa skaļi ieraudājās, pēc minūtes sekoja arī mazā māsa - 1,490 kg un 42 cm. Viņa klusāk, bet braši raudāja līdzi māsai. Neredzēju viņas, tikai dzirdēju un  pie sevis klusi teicu, ka viss būs labi... Tikai 2. dienā pēc operācijas, jo biju zaudējusi daudz asiņu, redzēju savas mazās, ar caurulītēm un vadiņiem apvītās meitiņas, kājiņas bija tik tievas kā mans īkšķis. Jautāju ārstiem, kā viņas jūtas, ārsti noteica, ka viņas ir tik maziņas, ļoti slikti uzņem pienu, ir problēmas ar elpošanu, atliek vien gaidīt. Pēc pavadītas nedēļas Stradiņos, meitiņas pārveda uz BKUS. Elpošana bija stabilizējusies, arī labāk uzņēma pienu, katrs grams bija kā maza uzvara. Sēdēju ar abām ķengurā, stāstīju, ka mājās visi viņas gaida, kādi skaisti rati nopirkti, stāstīju, ko kopā darīsim, kur brauksim, kad paaugsies. Katru reizi, kad gāju pie meitām, lūkojos uz veiksmes stāstu bildēm, kas ir intensīvās terapijas gaitenī, zināju, ka arī manu meitu bildes tur būs. Pēc nedēļas intensīvajā terapijā, tikām kopējā palātā, ēšana uzlabojās. Bija arī smagi pārdzīvojumi, vienu no meitiņām aizveda atpakaļ uz intensīvo terapiju, jo bija vairākas apnojas epizodes, bet mēs sarunājām, ka saņemsies, lai tiktu mājās. Pēc 4 nedēļām slimnīcā, beidzot tikām mājās, prieks bija neaprakstāms.