VAJADZĒJA BŪT STIPRAI

Mans vecākais dēliņš piedzima 2013. gada 31.jūlijā 31. nedēļā, 2100gr smags un 44cm garš! Nonācu Stradiņos ar tekošiem ūdeņiem 29. nedēļā, pārbaudīja sirds toņus, uzrādīja, ka viss kārtībā, mazais nākt pasaulē vēl negatavojās. Aizejot uz USG, pateica ka mazajam augļūdeņi ražojas, noteica, lai daudz dzeru, jo tecēju visu laiku! Ārste noteica, ka jāpaliek slimnīcā un jāgaida, kamēr process pats sāksies vai 31. nedēļā dzemdības tiks stimulētas.

Tā nu pienāca 31. nedēļas beigas un tika uzsākta dzemdību stimulēšana, sākumā neko nejutu un nakti nogulēju bez sāpēm, no rīta pieslēdza mani pie sistēmas un pēc 10 minūtēm sākās viss...sāpes tādas, ka domāju, gultu salauzīšu, kaut man ir augsts sāpju izturības līmenis. Tika veiktas vēl dažādas procedūras līdz bērniņš beidzot bija piedzimis. Gulēja man uz krūtīm mazs, mazs ķipariņš, kādas 30 min, kad pēkšņi mazais sāka smagāk elpot un daktere mazo aizveda uz intensīvo nodaļu! Visu sīkāk uzzināju tikai vakarā, kad drīkstēju staigāt un aizgāju uz intensīvo nodaļu - manam mazajam nepietika skābeklis..elpo pats, bet skābeklis ir par maz! Tādēļ tika ievadīta zonde, lai varētu mazo pabarot! Redzēt savu bērniņu pieslēgtu pie vadiem bija vienkārši šausmīgi,visādas domas pinās pa galvu, bet man vajadzēja būt stiprai! Otrajā dienā sagaidīju ciemos vīru, aizgājām kopā pie dēliņa, vīrs, kurš nekad nav asaru nobirdinājis, atzina, ka ejot prom asaras birušas! Zināju, ka nedrīkstu raudāt, man jāturās un dēliņš nedrīkst just manu bezspēcību... Tad slimnīcā norisinājās negaidīti notikumi ( blakus ēkā sprāga skābekļa baloni), kas radīja milzu satraukumu visapkārt, taču tad mūs pārveda uz Vienības gatvi, kur pavadījām vien 5 dienas un beidzot tikām mājās un bijām visi kopā.