Tēta Roberta stāsts
Nu jau nebaidos stāstīt mūsu ģimenes stāstu. Ceru, ka tas kādam palīdzēs, iedrošinās nepadoties un nezaudēt ticību.
Mums ir divi brīnišķīgi dēli – Jēkabs un Mārcis. Viņi ir kā stiprais plecs viens otram, un katra mūsu diena ir kā jauna uzvara. Jēkabs ir mūsu lielais brālis, bet Mārcis – mazais, kurš pasaulē nāca priekšlaikus un pierādīja, ko nozīmē cīnīties par dzīvību.
Kāds tad ir mūsu stāsts?
Sievai grūtniecība
ritēja mierīgi, bez jebkādām pazīmēm, ka varētu būt priekšlaicīgas dzemdības.
Nekas neliecināja par to, ka mūsu dzīve drīz mainīsies uz visiem laikiem. Taču
2021.gada 3. janvāra naktī pēkšņi nogāja ūdeņi. Tas bija brīdis, kad laiks apstājās.
Sākumā neticējām, ka tas ir iespējams, bet jau pēc 25 minūtēm sieva bija ceļā
uz Stradiņa slimnīcu. “Tajā brīdī manī iestājās tikai viens jautājums – Kas
šobrīd notika?"
Pēc nedēļas gaidīšanas un smagām, padsmit stundu ilgām dabīgām dzemdībām, mūsu
mazais cīnītājs piedzima.
27. grūtniecības nedēļa. Knapi 1 kg. Tik mazs, ka šķita – jebkurš pieskāriens
var viņu salauzt, principā "cukurpaka".
Brīnums nāca ar smagām sekām – dzemdē pilnīgi vesels, bet, piedzimstot ar
smadzeņu izplūdumiem. Un tad jautājums - "Kāpēc nebija Ķeizars".
Sieva bija klāt slimnīcā, es mājās – vienīgais kontakts ar dēlu bija bildes un
video zvani. Smagākais bija turēt rokās telefonu un redzēt savu bērnu caur
ekrānu – "Tā ir sajūta, ko nekad neaizmirsīšu.” Tajā pašā laikā man bija
jāparūpējas par mūsu divgadīgo Jēkabu. Katru rītu skatījos viņa acīs un centos
smaidīt, bet sirdī valdīja tikai bailes un satraukums.
Neilgi pēc dzemdībām sievai atklāja COVID-19, un viņa tika ievietota karantīnā. Nācās pieņemt lēmumu, lai sieva brauc mājās, citādi desmit kvadrātmetru lielā palātā var aiziet arī pats, un zinājām, Mārcis būs viens šo laiku. Jo pie Mārča nedrīkstēja būt klāt ne mamma, ne tētis.
Man tas bija smagi
– saprotu, ka nevaru palīdzēt ne sievai, ne dēlam. Mārcis palika slimnīcā, mēs
– mājās karantīnā. Vienīgais, ko varējām darīt, bija paļauties uz ārstu zvaniem,
dzīvojām lielā neziņā. Uzņēmos veikt telefona zvanus uz slimnīcu, un katrs
telefona zvans bija kā dzīvības stīga. Mēs tikai gribējām būt klāt, turēt viņa
roku, bet varējām tikai klausīties ārstu balsīs pa telefonu, un tā tas notika 3
nedēļas no vietas.
Katru dienu trīs reizes zvanīju slimnīcai, un vienmēr dzirdēju: “Viss ir labi,
Mārcis cīnās.” Bet tikai dažas dienas vēlāk, kad Mārcis tika pārvests uz BKUS,
kad likās, ka viss būs ok, zvanot no rīta ārsts teica: “Tēti, mēs Mārci glābām.
Pa nakti atteicās orgāni, plīsa plaušas. Ievietojām drenāžas. Ceram, ka viņš
izdzīvos.”
Tajā brīdī viss sabruka – sajutu fizisku smagumu krūtīs. Mēs visi vēl slimojām,
un nevienam no mums nebija ļauts būt klāt. Vienīgais, ko varējām, bija lūgt un
cerēt. Ko es darīju? Es sēdēju tumšā virtuvē un klusām runāju ar Dievu –
"tikai dod viņam spēku elpot vēl vienu dienu.”
Pagāja nedēļas un mēneši – mājās, izolācijā, bailēs. Es 6 nedēļas nekur neizgāju, tikai turēju prātu skaidru, lai atbalstītu sievu un rūpētos par divgadīgo Jēkabu.
Kad Mārcis jau bija pārvests uz BKUS intensīvo terapiju, sieva beidzot pēc dažām dienām varēja atgriezties un būt viņam blakus. Tas bija amerikāņu kalniņu ceļš – vienu dienu prieks par uzlabojumiem, nākamo – kritisks sabrukums, robeža, ka nākamā diena var nepienākt. Mēs nezinām realitāti, kas ar mūsu dēlu notika visu šo posmu, vienkārši nezinām. Visā slimnīcas posmā Mārcis pārdzīvoja sepsi, meningītu, smadzeņu bojājumus, punktēšanu pat divreiz dienā, un šķita, ka mazs ķermenītis iztur neiespējamo un vēl operācijas, durstīšanas un vēl, vēl, vēl. Es katru vakaru gaidīju ziņas kā spriedumu – vai būs cerība vai nākamais trieciens, jo klāt nevarēju būt ne sievai, ne savam jaundzimušajam dēlam.
Lielākais uzvaras brīdis bija tad, kad pēc vairākām dienām sieva pirmo reizi varēja viņu paņemt ķengurā. Tā bija maza, bet tik liela uzvara – pirmo reizi mamma turēja viņu klāt pie sirds. Es tikai skatījos fotogrāfijas, bet pat caur ekrānu sajutu to siltumu.
Mājās centos
noturēt normālu dzīvi Jēkabam – bērnudārzs palīdzēja, bet naktīs gulēt nebija
viegli. Lai aizmigtu, bieži ielēju glāzi, jo citādi domas nepārstāja skriet, jo
dzīvojām vienai dienai.
Man palīdzēja ticība un skriešana – noskrēju 4 pusmaratonus tajā gadā un skrēju
katru dienu tikai tāpēc, lai sakārtotu galvu un nezaudētu spēku būt tētim, kas
tur ģimeni kopā. Es skrēju līdz elpas izsīkumam un atkal cēlos – tāpat kā mans
dēls slimnīcā cīnījās par katru elpas vilcienu.
Pagāja četri
mēneši, līdz mani izsauca uz ārstu konsīliju slimnīcā. Es biju gatavs jebkam,
un es zināju, ka nekas labs nebūs, bet es bija gatavs un es jau mentāli biju
pieņēmis visu, bet man bija tikai viens mērķis – beidzot redzēt savu dēlu
dzīvē. Gribēju ņemt rokās, bet nedrīkstēja. Stāvēju pie stikla, un mūsu acis
pirmo reizi satikās. Tajā brīdī laiks apstājās – viņš man nodeva savu spēku un
teica bez vārdiem: “Tēti, mēs visu izturēsim.”
Pēc pieciem smagiem mēnešiem, 2021. gada maijā, pienāca diena, ko gaidījām kā
brīnumu – mēs devāmies mājās. Es pirmo reizi turēju rokās savu dēlu, sievu
apskāvu kā nekad agrāk, un Jēkabs beidzot atkal satika mammu. Tajā brīdī es
zināju – "Mēs uzvarējām. Kopā.” Mājās mūsu dzīve mainījās un Mārča
stāvoklis uzlabojās ar katru dienu, protams, mēs cīnijāmies ar sekām, kas bija
palikušas no slimnīcas, viss punktēšanas laiks visas operācijas. Mārcis bija
trausls, bet cīnijās. Pirmo gadu Ārsti teica, ka Mārcis nestaigās, pats neēdīs,
nerunās. Slimnīcas izraksts – 40 lappuses ar smagām diagnozēm utt... Taču
šodien viņš skrien, pats ēd, iet uz podiņa, runā un spēlējas ar brāli. Viņš
pierāda, ka brīnumi pastāv, ja ticība un cīņa neapstājas un smags darbs tiek
ieguldīts, protams, nekas nav ideāli, bet viss notiek, tik ar savu tempu.
Mans vēstījums citiem - no priekšlaikus dzimušiem bērniem mēs mācāmies dzīvot šodienai un novērtēt katru elpas vilcienu. Šis ceļš bija cīņa ar sevi un pasauli, bet katru dienu mums bija jauna uzvara. “Kad pēc mēnešiem pirmo reizi turēju Mārča roku, sapratu – mēs visi esam cīnītāji.”
Visiem tētiem, kas šobrīd piedzīvo līdzīgu ceļu – jūs neesat vieni. Ticiet, cīnieties, mīliet un turiet cerību – jo brīnumi notiek un dzīve turpinās, un dzīve iet tikai uz augšu!
Roberts Grants
